“Baltā māja” ir vieta, kur ir apstājies laiks.

 Reiz kāds viesis, pēc guļamtelpu

apskatīšanās, jautāja saimniekam:

“Jauks muzejs, bet kur tad mēs gulēsim?”.

Katra “Baltās mājas” telpa ir senatnes pilna: 250 gadus vecajā mājā vēl saglabājies sākotnējais ķieģeļu klons, podiņu krāsnis, daži sienu rotājumu fragmenti un manteļskurstenis, kurā saimnieks tagad cep gaļu, lai cienātu viesus.

Senatnes garšu viesi izjutīs ik uz soļa. Katrā stūrī atrodams lērums antikvāru lietiņu - senas mēbeles -  gan ķirmju saēstas simtgadīgas kumodes, gan rūpīgi atjaunoti pendeļpulksteņi un gultas ar kokgriezumiem.

Ne velti viesis domāja, ka atrodas muzejā -  jahtu lukturi, misiņa svečturīši, pletīzeri, veci garšvielu trauki, un pat rakstāmmašīnas: šīs mantiņas var pētīt stundām, uz dažbrīd pat grūti uzminēt kāda nepazīstamāka priekšmeta kādreizējo pielietojumu. Arī maltītes “Baltajā mājā” tiek servētas senatnīgos traukos un zāļu tējas pasniedz “Kuzņecova” fabrikas glaunajās tasītēs.

Māja celta kā Rundāles pils kalpu māja, pavisam netālu no lepnās pils. Atmiņas par šiem laikiem vēl glabā senatnīgās grāmatas un to cītīgais lasītājs – “Baltās mājas” inteliģentais gariņš, kuru šad tad varot sadzirdēt pārlapojam nodzeltējušās lappuses.

Laiks te rit lēnāk. Noskaņa mudina uz garākām pastaigām – tepat netālu Lielupe, vietējais gulbju apdzīvotais ezers, kastaņu, bumbieru, ābeļu ziedu smarža…krītošās rudens lapas, Rundāles pils dārzs…

..un “Baltā māja”- vienmēr  īpaša.